Otrā nedēļa atmiņā palikusi ar pelēku un visnotaļ neitrālu seju, bet smaidu nobeigumā - ar katru dienu pa grimasei iezīmējoties, kas noslēdzās ar prieku satikt pārējos misijiešus mācībās. Un zinu, ka viena diena nav daudz, bet šķita, ka tā bija nežēlīgi īsa. Nepelnīti. vienlaicīgi, tā rosināja vairākas jaunas idejas, par kurām nākamās dienas vakariņās aizvien runāju ar savu mammu, kas arī ir pedagogs :). Ai, nav jau viegli blakus paaudzēm dalīt vienu profesionālo lauku, mēs diplomātiski tomēr braucam katra savā vilcienā: bērnudārzs un skola. Tiesa, es nupat esmu gandrīz bīstami tuvu: sākumskolā :). Atšķirībā no mammas es sākotnēji plānoju studēt citu profesiju, bet ļoti netīši (no manas puses vismaz) un ātri iegriezos pedagoģijas laukā, kamēr mamma izstudēju ko citu un neplānoja strādāt par pedagogu, bet dzīves ceļi ieveda bērnudārzā sākotnēji kā auklīti, nu jau krietnu laiku kā audzinātāju, mudināja iegūt jaunus diplomus un arī es ar māsu, pusaudzes vēl būdamas, saņēmām kaut kumosu no Valdorfa pedagoģijas un citām toreiz provinciālā pilsētiņā pilnīgi neiedomājamām un apkārtējo nesaprastām lietām.
Secinājums pēc Misijas mācību dienas gan bija cits: Vide ietekmē to, par ko un kā tu domā. Pēdējo nedēļu laikā tik daudz idejas par to, ko darīt izglītības laukā man ne mirkli citur nebija radušās, kā uzturoties IM mācību telpās ar saviem kolēģiem. Lūk, kāpēc vajag komandu, kāpēc nedrīkst arī bērna apkārtējo vidi novērtēt par zemu. Vismaz man todien bija tāda sajūta.
Trešā nedēļa jau iezīmē izaicinājumus, gaidas.... tādējādi paskrien nevis paiet. Ir klāt arī pirmā kuratora diena, kurai seko jauna randiņa organizēšana ar metodiķi un piespiešanās uzrakstīt pilno plānu :). Zinu jau, ka tas disciplinē, un ja tā labi padomā, viens plāns šķiet cilvēcīgi, vismaz pēc tam, kad prakses laikā katrai stundai bija jāraksta.
Lielākais izaicinājums ir klasvadība 2.klasē. Visi saka, ka tā esot grūta klase, ka uzmanīgi jārunā ar vecākiem. Kādi no viņiem jau bijuši skolā par mani sūdzēties, es gan vairs nebiju skolā. Tikmēr es arī arvien biežāk domāju par komunikāciju ar vecākiem, jo grūti rast kopēju valodu ar viņu bērniem. Pēc bērnu reakcijas uz šo manu ideju gan spriežu, ka tas nav tas, par ko bērni būtu priecīgi, tad tikmēr daru citas lietas, un sarunas ar vecākiem, lai paliek nedaudz vēlāk. Zinu, ka par ilgu neievilksies; nav aiz kalniem vairs kopējā vecāku sapulce, kad noteikti izmantosim izdevību tikties.
Cits izaicinājums, apskatot mācību grāmatu ir: Kā nodrošināt vārdiņu apguvi pirmajā klasē? It īpaši tad, ja gribas vairāk ieviest spēles. Otrs izaicinājums, sākt uzdevumu diferenciāciju un izsēdināšanu, lai pāros ir tie, kas viens otram nevis traucē, bet palīdz?
Vairākas reizes pieķeru arī sevi, domājot par jaunās paaudzes īpatnībām: skatoties, kā pirmklasnieki nes rokās savas grāmatas, burtnīcas un penāli. īsi aprakstot aina ir aptuvei tāda: vienā padusē grāmata ar ievākotu slidenu vāciņu, arī lielā burtnīca, otrā padusē ir ievākota dienasgrāmata un mazā burtnīca, rokās ir penālis, varbūt arī telefons vai kāda mantiņa. Tad šādā pozā ir jātiek no pirmā līdz trešajam stāvam, jāpārvar neskaitāmi šķēršļi (vecāko klašu skolēni), kas drāžas, stāv vai strauji griežas iepriekš neparedzamā virzienā. Galu galā tāpat kaut kas ir aizmirsts, ja ne mācību līdzeklis, tad pazaudēta kāda manta vai gājiens uz tualeti, kas nu ir jāveic. :) Var uzdot daudz jautājumus, bet citu reizi sev saku, ka viņi vienkārši varbūt vairs nav domāti tādām grāmatām, šī taču esot jaunā digitālā paaudze, kāpēc mani pārsteidz viņu nespēja panest rokās to, kam viņi nav radīti?
Tāpat arvien vairāk iestājos par to, ka ir jāveicina patstāvīgā mācīšanās, jo skolēnam vajag individuālo pieeju. Bet klasē, ar 20 un vairāk skolēniem ir tikai 1 skolotājs, kamēr viņš velta vērtīgās individuālās minūtes viena, maksimums 2 bērniem, pārējiem ir jāspēj pašiem vadīt sevi mācību procesā. Tāda arī ir kopējā aina, kādu nākotnē redzu Latvijas skolās, ja šādas skolas vispār tiek saglabātas.
Ir jau tie mirkļi, kad pat visoptimistiskākajai sejai krunciņas liecas uz otru pusi.
Viens no tiem ir tas, kad jau kuro reizi nokrīt no sienas tas, ko liec vairākkārt. Var jau paskatīties un gudri pateikt, ka pie tādas sienas papīrs jāstiprina tā un tā, bet tad sasummējas aizkulisēs notiekošais: alga vēl nav izmaksāta, lai iegādātos pats, skola neko tādu nedod, pat darba burtnīcas visām klasēm nenopērk (arī vecāki priekšroku dod zvanam tiesībsargam nevis burtnīcu iegādei), arī šis papīra škočs ir pirkts par pašas naudu, meklējot veikalu skolas apkaimē, kur pie tāda var tikt....
Bet arī tad, tu ieslēdz savu klasisko radio, izmanto savas pusdienu starpbrīža minūtes, lai atsēstos vienā no soliem, kuru caur tavu mazo logu apspīd saule un piever acis. Ir labi! Tā var arī aizsēdēties :) Paver acis, ieraugi daudzstāvu māju bloku pēdējos stāvus un debesis, kaut kur fonā skan krievu valodas atbalsis, bet tuvumā skan klasiskā mūzika - tik ļoti atgādina Krasnojarskas sajūtas. Un vispār - man aiz skolas sētas aug ķirbji, bet pagalmā krīt kastaņi, es uzrauju savu garo kleitu un metu kāju pār riteņa stangai un ripoju tālāk. Ar smaidu!


Komentāri
Ierakstīt komentāru