18.gs. otrajā pusē kāds vīrs aprakstīja savus uzskatus par pedagoģiju, par audzināšanu.
Es šodien lasu viņa darbus, kas laimīgā kārtā tulkoti arī latviski, un vairākas lietas vēlos izrakstīt:
"Reliģija veido cilvēka mīlestību, tātad arī savstarpējai labvēlībai tēva un bērna attiecībās un viņu savstarpējam taisnīgumam. Reliģijas lielā doma, ka mēs cilvēki esam Dieva bērni, veido mūs par brāļiem, un brālīgā labvēlība, mīlestība ir vienīgais taisnīguma avots starp cilvēkiem. p.18
p.19 Pamatdoma:
Dieva kā tēva prāts - cilvēka kā bērna prāts
Valdnieka kā tēva prāts - pilsoņa kā bērna prāts
Augstākās svētlaimes avoti.
Māte veido bērnā mīlestību un pateicības jēgu vēl agri pirms tam, kad bērns pats var izteikt pateicību un pienākumu vārdos. Un dēls, kurš ēd sava tēva maizi un sildās pie tēva mājas pavarda, tādā pašā ceļā nonāk līdz atziņai, ka bērnam viņa pienākumu pildīšana kļūst par svētību. p.20
p.20 Īstā patiesības jēga veidojas šauros lokos un īstā cilvēku gudrība balstās uz katra paša dzīves apstākļu izziņas stingrā pamata un uz attīstītās spējas veidot savus ikdienas pienākumus un spēt tikt galā pašam ar savām lietām.
Šis bargais, pretdabiskais vārda-skolas ceļš neveido cilvēkā to patiesību, kura kļūst par cilvēka labo kalpu vai jūtīgu labu māti, kuras prieks un gudrība saskan ar bērnu prieku un vajadzībām. Cilvēks pazaudē sava stipruma līdzsvaru un savas gudrības spēku, ja viņa gars tiek virzīts ar varu un pārāk vienpusīgi uz kādu priekšmetu. Piespiešana nav dabas mācīšanas veids. Un tomēr dabas izglītošanas veidā ir stingrums un tās kārtība ir saimnieciska precizitāte. Dabiskam mācīšanās veidam neatbilst arī daudzzināšanas jūklis.
p.20. Patiesība, līdz kurai cilvēku aizved dabas diženais ceļš, ir spēks rīcībai, tā ir cilvēka veidošanās avots, un tā piepilda visu cilvēka radību.
Patiesība ved uz laimi, tā slēpjas katra cilvēka dabas dzīlēs; tā vieno tūkstošus, kas strīdas par patiesības apvalku.
p.20 tādēļ dabas ceļam, kurā šie dotumi (spēki, kas atnes cilvēkam svētību) jāattīsta, jābūt vieglam un atvērtam, un cilvēka izglītībai uz īstu un nomierinošu patiesību jābūt vienkāršai un vispār lietojamai.
Darot daba attīsta visus cilvēka spēkus darbā. Un spēku pieaugums balstās uz to lietošanu. Tādēļ tas atbilst cilvēka dabiskajai kārtībai, jo viņš savus spēkus un dotumus, savu personīgo talantu un savas atziņas izmanto dzīvē.
p. 21. .. visa cilvēces gudrība balstās turas uz laba, patiesībai sekojoša sirds spēka, un visa cilvēku labklājība balstās uz vienkāršības un nevainīguma izpratni.
Tā gudrība un tas mērķis, kas balstās uz vienkāršību, naivumu un nevainīgumu, pat visnabadzīgākajā dzīves situācijā ir tas, kas dara cilvēku laimīgu, un arī tas, kas katram cilvēkam ir noteikti nepieciešams, pat, ja viņš nāk no visaugstākās kārtas.
p.24. Cilvēk! Tikai tu pats, tavas būtības iekšējās jūtas un tavi spēki ir dabas kā veidotājas pirmsākums. Tu jau nedzīvo pasaulē tikai sev. Tādēļ daba tevi veido ne tikai tev, bet arī ārējiem apstākļiem un caur tiem. (..) cilvēks strādā savā amatā un nes sabiedrisko un valstisko pienākumu nastu, lai tādējādi varētu baudīt savas mājas laimes patieso svētību. Tāpēc cilvēka attīstīšanai, viņa amatam un viņa sabiedriskajiem uzdevumiem jābūt pakārtotiem pēdējam mērķim - patiesās mājas svētlaimes izjūtai. Tādējādi vecāku mājas ir cilvēka attīstības dabiskais pamats, tā ir skola tikumiem un dzīvei valstī.
Cilvēkā ir jāattīstās iekšējam mieram. Apmierinātība ar savu dzīves stāvokli un ar aizsniedzamo baudījumu, pacietību, tēva cieņu un ticību savai mīlestībai, pat tad, ja tas tiek kavēts, tas viss ir cilvēka gudrības tapšana. bez iekšēja miera cilvēks klīst pa mežonīgajiem ceļiem. Alkas un dziņa pēc tālumiem, kuri viņam nav sasniedzami, laupa viņam jebkuru tuvās un laicīgās svētības baudījumu un gudro, pacietīgo un vadāmo gara spēku.
p.25. ticība Dievam ir dzīves miera avots. Dzīves miers ir iekšējās kārtības avots. Iekšējā kārtība ir mūsu spēku nesajauktas lietošanas avots. Kārtība mūsu spēku izmantošanā ir mūsu augšanas un gudrības apgūšanas avots. gudrība ir visas cilvēces svētības avots. Tātad ticība Dievam ir visas gudrības, visas svētības un dabas ceļa uz cilvēces patieso izglītošanu avots.
p.26. tas, kas cilvēku veido ticībai, ir pārliecība, ka Dievs kā tēvs ir katra cilvēka mājā un visu mūsu būtības iekšienē un ka viņš ir visu mūsu dzīves baudu dāvinātājs. Dabas spēks dod ticību baudījumam un pieredzei.
p.26. .. kad Dievs tas tēvs stiprina tavas iekšienes būtību, kad viņš padara tavas dienas vieglas un priecīgas, kad viņš tev dod spēku panest ciešanas un parāda tev, ka svētības ir vairāk nekā ļaunuma, tad tu uzzini, kā tevī daba veido ticību Dievam.
p.27. cilvēk, tici pats sev, tici savai iekšējai būtībai, tikai tā tu ticēsi Dievam un nemirstībai. Dievs ir cilvēces tēvs, Dieva bērni ir nemirstīgi.
p.28. Katrā tautā, ja tā var baudīt savas mājas svētību, snauž bērna uzticība pret saviem kungiem kā tēviem, un katra tauta gaida, lai viņi tādēļ pildītu savus tēva pienākumus, lai viņi savus bērnus - tautu - izglītotu tā, ka var tikt baudīta jebkura cilvēcei dotā svētība.
(..) Valdnieki, kuri nesaprot Dieva tā tēva sūtību un līdzcilvēkā nesaredz savu brāli, savā neticībā rod savas ticības tēva pienākumiem visdrausmīgāko iznīcināšanas avotu. Viņi ir šausmu vīri un viņu spēks rada postu. Tikai tad, ja valdnieki atzīst Dieva kā tēva augstāko cieņu, viņi drīkst prasīt no tautas paklausību kā dievības lietu. Tas valdnieks, kurš savu tiesību un pienākumu avotu negrib meklēt savā paklausībā Dievam, ceļ savu troni uz nedrošām smiltīm, kas ir tautas ticība viņa spēkam. Ticība Dievam ir saite, kura valdnieku vieno ar viņa tautu, tā ir saite, kura iekšēji vieno cilvēces svētības visas attieksmes.
Tautas patiesās tikumības avots - proti, iespēja dzīvot nevainīgi, drošībā un bez bailēm no briesmām - balstās uz gudru un tēvišķīgu patiesību un ir ticības Dievam sekas.
p.29. grēks vienmēr ir cilvēka rīcība pretēji viņa iekšējās dabas liecinājumam par taisnību un netaisnību. .. Grēks ir ticības zudums pašam sev un savai iekšējai jēgai, tas ir tavas ticības Dievam zudums un tādējādi tavas kā bērna izpratnes attiecībā pret Dievu zudums. Atklātais grēks ir visas cilvēces spīts pret Dievu.
p.29. Augšējo neticība ir apakšējo nepaklausības avots. Augšējo tēva sirds un tēvišķības dāvanas sēj un nodrošina apakšējo paklausību. Neticība iznīcina paklausības avotu.
p.30. Katra mazākā dotuma mierīga un rūpīga izmantošana un cilvēkā mītošās ilgas pēc savu spēku stiprināšanas ir vienīgais patiesais ceļš, kuru rāda daba visu spēku stiprināšanai un attīstībai, un katrā vājībā un katrā bezdibenī ir cilvēces kā bērna tīrās ticības Dievam spēcināšana. Bet tieksme apžilbināt ar saviem dotumiem un spēkiem līdzcilvēkus un izskaistināt viņu vājības, ir to cilvēku virziens, arī visvājāko un visnabadzīgāko, kuri ir aizgājuši no izglītojošā ceļa.
p.31. Stiprais un varenais cilvēk! Vērtē savu spēku lietošanu pēc tā, kā tu tiecies pēc mērķa, lai rīkotos kā tēvs. Pārdomā, un liec lietā savu tēva prātu, vienotu ar taviem visuvarenajiem spēkiem pret vājo cilvēces pulku. Cilvēces īstā svētība, tu esi ticības spēks un sekas.
p.36. Manas dzīvnieciskās esamības augstākā rota, proti, mana instinkta tīrība un uz tās balstītā dzīvnieciskā labestība ir jāupurē, lai dotu vietu manas dabas augstākajam godam, proti, cilvēka brīvajai gribai un uz tās balstītajam tikumības spēkam.
Kas samaitā cilvēku?
p.42. Bet ne jau vara pati par sevi ir vainīga pie tā, ka cilvēks caur to aiziet bojā. Pie tā ir vainīgs cilvēks, kura rokās ir vara. Varas visas sekas ir lavas un svētas tik ilgi, kamēr cilvēks, kurš to lieto, ir patiess un uzticīgs un kamēr vien var ticēt viņa vārdiem. Bet, ja cilvēks nespēj pacelties līdz uzticības dievišķajai sapratnei, ja nevar ticēt viņa vārdam, ja viņš savā iekšienē nejūtas augstāks par tiem, pār kuriem valda viņa vara, tad viņš iznīcina cilvēces tiesības; viņš slacē zemi, padarot to par tuksnesi, ar to cilvēku asinīm, kuriem viņš netur savu vārdu un laupa viņu tiesības.
Bet arī cīnoties ar meliem un netaisnību, cilvēks veidojas un paceļas līdz sevis cienīgām jūtām un iegūst tos spēkus, kas viņā mājo. Cilvēk, tādēļ ej droši cīņā par taisnību un tiesībām un netrīci, ja meli uzvar .. Un ja tu esi sasiets beztiesības saitēm kā ods nāvējošā zirnekļa tīklā, tad mācies mirt, paliekot patiešām cilvēks un kalpojot cilvēcei.
p.45. Tādēļ tam, kas šādā laikā dara labu, tas nozīmē, tam, kas varasvīru dzīvnieciskajam prātam pretstata sabiedrības tiesību pamatlikumus un tam, kas kaunina varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir pamats bailēm, jo varenie lieto zobenu, lai pasargātu savu pašu dzīvnieka patmīlību. Turpretī tas , kas dara ļaunu, tas nozīmē, palīdz varasvīriem pazemot cilvēkus un pārveidot brīvības izpratni tādā kā dzīvnieka paklausības uztverē, kas iznīcina cilvēka dabas būtību, tas bauda vareno uzslavu.
p.46. .. dzīves apstākļi veido cilvēku. Bet cilvēks arī veido savus dzīves apstākļus; viņam piemīt spēks ietekmēt un veidot tos pēc savas gribas.
.. Vai bērns, kurš nav audzināts, lai to darītu, no rītiem iet un veic savu darbu, līdz viņš ir noguris? Vai zemnieks sviedrētos un saltu tīrumos un mežos dienām un naktīm, ja viņš līdz lietai nonāktu savādāk?
(..) Tādējādi tas, kas ir cilvēks, balstās uz tādiem spaidiem un pūliņiem, kas viņu var ierosināt rīkoties, domāt un just savādāk, nekā ja viņš to darītu bez pūlēm un piespiešanas. Ja sabiedrības cilvēks tiktu atstāts bez piespiešanas pats savā varā, tad acīmredzot zaudētu jēgu visi pasaules apstākļi un pienākumi un vārdos neizsakāms posts valdītu pār nelaimīgo Zemi.
p.48. Līdzko cilvēks grib kļūt par kaut ko vairāk vai arī viņam ir jākļūst par kaut ko vairāk nekā no viņa ir izveidojusi daba, viņam ir jākļūst par šīs dabiskās un neattīstītās esamības vienkāršo vadoni.
p.49. Jautājums, kālab lielākā daļa dzīvo beztiesiski un pazemoti, ja tajā pašā laikā citiem izdodas pacelties līdz pilsoniskas labklājības ievērojamam augstumam un sevi tikumiski bagātināt, var saņemt atbildi: cilvēks ir beztiesisks un sadragāts, jo viņš netiecas pēc taisnības un tiesībām. Bet cilvēks atrod taisnību, ja viņš to meklē, un iegūst tiesības, ja viņš tās grib.
Tādējādi cilvēks caur savu gudrību kļūst redzīgs un arī caur savu gribu - akls. Viņš caur savu gribu kļūst brīvs, un caur to top par vergu. Caur savu gribu viņš top godīgs un caur gribu viņš kļūst nelietis.
p.50. Mans priekšstats par taisnību un tiesībām manī ir mana dzīvnieciska instinkta vai manu sabiedrības prasību, vai mana tikumiskā spēka rezultāts, tāpat manī pašā mājo iemesls, kādēļ es iedomājos, ka manas prasības balstās vai nu uz dabas tiesībām vai sabiedrības, vai tikumības tiesībām.
p.52. Kur tad slēpjas dabas bērna nesamaitātība? Uz kā tā balstās? Cilvēks tik ilgi nav samaitāts, kamēr viņš var savas vēlmes apmierināt viegli bez piespiešanās, sāpēm vai atkarības no kādas citas bīstamas lietas vai gribas, pats jūtoties ērti.
p.54. Pašsaglabāšanās tieksme kļūst sociāla un līdzdalīga tikai caur sabiedrisko pieredzi, kas cilvēkā apvieno patmīlības un labsajūtas jūtas. Dabas tiesību jēdziens tādējādi ir rezultāts briesmām, kuras cilvēks iepazīst, ja tiesību trūkst, un vienlaicīgi veido viņā atziņu, ka viņš sev šādas tiesības var radīt pats ar savu gribu.
p.55. Dzīvnieciskais un tāpat arī sabiedriskais cilvēks atļaujas sevi visu netaisnību, lai viņu pašu tā neskartu. Arī sabiedrības pārstāvji, valdība dara to pašu: līdzko viņi jūt bailes, ka varētu ciest no netaisnības, tā kļūst vardarbīga un nežēlīga.
Cilvēks tikai kā tikumiska būtne ar savu gribu spēj pacelties līdz tam, lai labāk pats paciestu netaisnību, nekā nodarītu to citam. .. Bet, būdama tikumiska būtne, caur nojautām un netaisnības ciešanām viņš kļūst gudrs un mierīgs.
p.56. Īpašums, darbs, amats, priekšniecība, likumi - tie visi ir mākslīgi radīti līdzekļi, lai par spīti trūkstošajai brīvībai varētu apmierināt cilvēka dzīvniecisko dabu. Īpašums ir cilvēka dabas spēka, kas kalpo viņa paša saglabāšanai, reprezentācija. Likums un priekšniecība savukārt ir tā cilvēka dabas spēku pārstāvniecība, kas kalpo viņa aizsardzībai.
p.58. Tādēļ cilvēks par barbaru nekļūst tikai tad, ja viņa fiziskie spēki nepārsniedz noteiktu robežu un viņš nekļūst par tirānu tikai tad, ja viņa sabiedriskie spēki nepārsniedz noteiktu lielumu. Tikai šajos gadījumos cilvēks ir spējīgs saprast savu patieso izturēšanos pret citiem līdzcilvēkiem. Sabiedriskā stāvokļa būtība pati par sevi jau vājina cilvēka dabas dzīvniecisko labsajūtu, bet, ja šim vispārējam sabiedriskā stāvokļa pamatļaunumam vēl pievienojas nesamērīgi lielie sabiedriskie spēki un rod sabiedrībā rīcības brīvību, tad kļūst saprotams, kādēļ pasaule nav savādāka nekā tā patiesībā ir.
p.61. Sabiedriskās tiesības veido uzticību un patiesību par savstarpējiem visu sabiedrībā apvienoto cilvēku pienākumiem. Absolūtisma kungi domā, ka visi pilsoņi ir viņiem uzticību un pateicību parādā, vienlaicīgi arī ticot, ka viņi nevienam nekā nav parādā. Sabiedriskās tiesības balstās uzskatā, ka visu cilvēku acis redz, visu cilvēku ausis dzird un ka visu cilvēku galvām ir jādomā atbilstoši saviem spēkiem un savām vajadzībām. Varasvīri turpretī neievēro sabiedriskās tiesības un domā, ka tikai viņu acis redzot priekš visiem, viņu ausis dzirdot priekš visiem un viņu galvas domājot priekš visiem.
p.63. Pastāv divi iemesli, kādēļ cilvēks pāriet uz sabiedrisko stāvokli: vai nu viņu spiež to darīt dzīvnieciskā bezpalīdzība, vai arī brīvprātīgi, jo viņu vilina pārsvara spēka iegūšana. Pirmajā gadījumā cilvēks sabiedriskajā stāvoklī ienāk bikls, pazemīgs, viltīgs un nelietīgs. Otrajā gadījumā viņš ir auksts, pašpārliecināts, varaskārs, spītējošs, asinskārs un cietsirdīgs. Bet abos gadījumos cilvēks sabiedriskajā stāvoklī ir būtībā tas pats radījums, kas kā tāds sāka veidoties jau pirmatnējā stāvokļa samaitātības sākumā.
p.64. Dabas brīvība un sabiedriskās tiesības cilvēkā atrodas mūžīgā cīņā viena ar otru.
p.64. Piespiešanās, dzīves kārtība, amata pienākumu vienkārša veikšana - visam tam jaunajā cilvēkā jākļūst par to, kas bija viņa instinkts. Viņš ir jāaizvada tik tālu, lai tad, kad viņš nonāk ārpus savas sabiedriskās ierobežotības, viņu tas nomāc. Katrai dzīves baudai viņam ir jāparādās kā iepriekšējo pūļu nopelnam, viņam jāpierod pie tā, ka darba augļi dzīvē ir gaidāmi ilgi, tāpat kā to dara zemnieks, kad viņš visu vasaru gaida sava darba augļus.
p.64.-65. cilvēka izveidošana par sabiedrisku būtni nav viegla. Asiņojošā rēta, kuru viņa kā dzīvnieka prātam cērt audzināšana, ir gandrīz vai jāsadziedē, pirms viņš zina, kas atrodas pa labi un kas - pa kreisi. Ja ar šiem maldiem gaida līdz viņa dzīvnieciskās patmīlības un viņa spīta visas jūtas ir pilnīgi attīstījušās, tad ir nokavēts tas vienīgais drošais laiks šiem maldiem, un vēlāk tas ir jāiznīcina ar lielām mokām, ko īstajā laikā varētu iznīcināt ar vieglu dvesmu. Un, ja tad kāds, balstoties uz tikumiskās dabas likumiem, grib sasniegt mērķi, tad to varēs sasniegt tikai, ieguldot lielus pūliņus, vai arī tas būs augstākā mērā nedroši.
p.74. .. vienīgais un pareizais īstās brīvības mērs valstī ir rodams tajā apstāklī, cik lielā mērā pastāv tiesību pārsvars pār varu, labvēlības - pār egoismu, līdzcietība notiekošajā ar līdzcilvēkiem - pār alkatību.
p.72. Egoisms un labvēlība nesavienojas ar darba dzīves vardarbību, tie neapvienojas arī ar sabiedriskās pārvaldes stingrības palīdzību, ne arī ar valdīšanas pūlēm, ne ar aicinājumu tvert pēc ieročiem un nebūt ne ar briesmīgas revolūcijas palīdzību.
p.67. Tādēļ sabiedriskā brīvība neparādās šajā pasaulē nekad tīra, vēl vairāk: brīvība, kas saprotama tikai sabiedriski, ir cilvēkam neiespējams stāvoklis, un nekad tā vēl pasaulē nav iepazīta savas iekšējās patiesības kailumā.
p.66. Sabiedriskais stāvoklis cilvēka iekšienē zudina dzīvnieciskā nevainīguma pamatus, tas nozīmē, viņa dzīvniecisko spēku harmoniju, un caur to piespiedu kārtā pazudina arī viņa dzīvnieciskās svētlaimes pamatu.
p. 64. Jaunais cilvēks savas dabas dzīvnieciskajā prātā nedrīkst nojaust, ka viņš tiks vājināts. Viņam ir jātic, ka viņam būs viss tas, ko viņam tikai dos. Viņš nedrīkst zināt, ka no viņa paņem. Viņš nedrīkst piedēvēt audzinātājam to, kas viņam ir jācieš. Viņam pašam ir jāgrib tas, kurp viņš tiek vadīts. Viņš nedrīkst spēt atšķirt to, kas viņam tiek izveidots par viņa otro dabu no tā, kas piemita jau viņa pirmajai dabai.
p.65. Bet, ja šo sakropļošanu pabeidz caur gudriem cilvēcīgiem maldiem vēl tad, kad bērns uzzina, kas ir labā un kreisā puse, tad audzināšanas darbu tālāk veic viņa dzīvnieciskās dabas spēks. Tad sakropļotais dzīvnieciskais spēks cilvēkā zūd tādā mērā, cik lielā mērā viņa
p. 77 Tātad tieši piespiešana un maldi mani ir pasargājuši no šīs nelaimes, bet tas ir pamats tam, ka manī nepazūd dzīvnieciskā un sabiedriskā stāvokļa maldu un beztiesības iespaidi tik ilgi, kamēr es vien dzīvoju. Tādēļ es nespēju to panākt tīri tikumiski, tas nozīmē, es nespēju just, domāt un rīkoties pilnīgi neatkarīgi no manas dzīvnieciskās dabas un no maniem sabiedriskajiem apstākļiem.
Prasība būt pēc iespējas tikumiskākiem ir pretrunā ar īsteno cilvēcisko dabu, kāda tā ir, jo tajā esošie dzīvnieciskie, sabiedriskie un tikumiskie spēki parādās nevis atsevišķi, bet gan savstarpēji cieši savīti.
p. 79. Kā cilvēks es esmu cieši saistīts ar noteiktu dzīves pasauli, un tādēļ es vispār pazīstu tikai tos priekšmetus, kas man manas dzīvnieciskās uztveres neapzinātu iespaidu veidā liekas patiesi, vai nē. Šo jēdzienu pareizums vai nepareizums reizē ar to nevar būt iespējams par manas tikumības pamatu. Gluži otrādi: pilnīgi neatkarīgi no šī pareizuma vai nepareizuma tikumība ir jebkura rīcība, kas balstās uz nopietniem centieniem, lai atbrīvotos no visiem manas dzīvnieciskās dabas maldiem, tātad tāda rīcība, kas man nebūtu iespējama, ja es nesasprindzinātu gribu, kas darbotos pretī dzīvnieciskajām dziņām. Tikumība īstenībā nav nekas cits kā veids, lai savu gribu, lai sevi padarītu cēlāku, vienkārši sakot, darītu pareizi, lai es to savienotu ar sev iespējamo atziņu un ar saviem noteiktiem dzīves apstākļiem; tā ir veids, kā es patiešām pūlos, vai es būtu tēvs, dēls, priekšniecība, padotais, brīvs cilvēks vai vergs visos manos dzīves apstākļos nemeklēt apmierinājumu visiem tiem, kam es aiz savas pārliecības esmu parādā rūpes, kopšanu, aizstāvību, tiesības, paklausību, uzticību, pateicību vai padevību.
p. 81. Tādēļ tikumība sabiedriskajā stāvoklī ir vienmēr atrodama tik daudz, cik daudz saskan likumi un tikumi valstī ar iepriekšminētajām (p.81. Sabiedriskās dzīves attīstības pamatā ir vajadzība, lai cilvēki savstarpēji piedalītos viens otra esamībā, un tā būtībā ir priekšstatu ķēde, kas gan savieno manas egoisma un labestības jūtas mūžīgā mijā, gan atdala tās. Tādā pakāpē, kā šie priekšstati jūtas apvieno, tie mūs dara cēlākus, un tādā pakāpē, kā tie šīs jūtas atdala, tie mūs nocietina) cilvēka dabas likumsakarībām.
p. 82. fragments no Pestalocija vēstules kādam ciemam pie Cīrihes ezera: ".. Tāpēc es, ja vien tas manā dzīves situācijā būtu bijis iespējams, būtu mēģinājis darboties tajā virzienā, lai stiprinātu katra atsevišķā cilvēka spēku pret viņa tuvākajā apkārtnē esošo ļaunumu. Es būtu mēģinājis palielināt jūsu labvēlību, lai varētu izveidot audzināšanas iestādes, es vērstu jūsu godkāres mīlestību uz jūsu tikumu un jūtu bagātināšanu, uz zināšanu papildināšanu, es būtu iedrošinājis jūs apvienoties savos darbos, tādējādi paaugstinot sava ciema labklājību."
p. 84. Lai arī valdības principi būtu tik tīri, cik vien tie spēj būt, tie nepasargā cilvēka sirdi no sabiedriskas nocietināšanās, ja tā netiek saglabāta cilvēcīga ar tīru prieku par sabiedrību un nomācošām sabiedrības ciešanām, kas jutekliski atrodas ļoti tuvu.
Sabiedriskie pienākumi manu tikumību ietekmē vienmēr tādā pakāpē, kādā es tos pildu ne tikai kā tīro sabiedrisko apstākļu varas un tiesību rezultātu, tas nozīmē, kā karalis, virsnieks, ierēdnis utt., bet gan kā pienākumu, ko pilda cilvēks pret otru cilvēku.
p.84. Es pats kļūstu pasaule un pasaule caur mani kļūst pasaule. Bet manī mājo spēks nošķirt sevi no pasaules un pasauli no sevis. Caur šo spēku es topu sevis paša veikums.
p. 85. Ja es pasauli redzu ar sevis kādabas veikuma acīm, es to daru tā, it kā es būtu pats sev eksistējošs dzīvnieks.
Ja es pasauli redzu kā sabiedrības veikumu, tad es to daru tā, it kā es būtu ar saviem līdzcilvēkiem saistībā esošs un ar līgumiem saistīts radījums.
Ja es pasauli redzu, kā sevis paša veikumu, tad es to daru neatkarīgi no sasvas dzīvnieciskās dabas patmīlības un saviem sabiedriskajiem asptākļiem, tātad es to daru pilnīgi no tā redzesviedokļa, kā tie ietekmē manu iekšējo bagātināšanos.
p.86. Dabas veikuma rezultātā es esmu fizisks spēks, t.i. dzīvnieks. Sabiedrības veikuma rezultātā es esmu sabiedrisks spēks, tas nozīmē, veiklība. Sevis paša veikuma rezultātā es esmu tikukmisks spēks, t.i. tikumība.
p.87. Kā dabas veikums, ka'dzīvnieks, es es mu pilnība un šajā stāvoklī kā tādā es nereizi nejūtu, kaes ā cilvēks neesmu pilnība.
Kā sabiedrības veikums es tiecos pēc savas dabas pilnības ceļa, pa kuru ejot, tā nav sasniedzama, un es mēģinu sevi nomierināt kādā punktā, kurā manis paša pilnība nav iespējama.
Kā sevis paša veikums es tiecos atdzīvināt dievišķo un mūžīgo, kas mājo manā dabā, ceļā uz pilnību, ko mana dzīvnieciskā daba nepazīst un ko mani sabiedriskie apstākļi ne meklē, ne tā tiem ir vajadzīga. Cilvēk, daba savu ir padarījusi, tagad dari tu savējo!
p. 87. Vai tu savu darbu gribi veikt līdz pusei, ja daba to ir veikusi pilnībā? Ja tu gribi palikt stāvam uz starppakāpiena starp tavu dzīvniecisko un tikumisko esamību, kur nav iespējama Tevis paša pilnība, tad nebrīnies, ja tu paliksi skroderis, kurpnieks, šķēru slīpētājs vai firsts, bet nekļūsi cilvēks. Tad nebrīnies arī, ka tava dzīve ir cīņa bez uzvaras, un ka tu nekad nekļūsi tas, ko daba no tevis ir izveidojusi bez tavas līdzdalības, bet tu kļūsti vēl nenozīmīgāks, proti, sabiedrisks puscilvēks.
p. 90. Pestalocijs Štansā attīstīja un izmēģināja savu trīspakāpju modeli:
1. bērnos līdz ar viņu fizisko vajadzību apmierināšanu jārada tikumiska dvēseles noskaņa.
2. Uz šīs jūtu bāzes vajadzētu ievingrināt darīt labu un to izveidot par paradumu.
3. Ļāva bērniem par tikumību runāt, lai tādējādi attīstītu dzīves racionālos jēdzienus.
.. Pestalocijam svarīga bija jūtu (sirds), rīcības (roka) un domāšanas (galva) savienošana.
p. 93. Es ar savu eksperimentu gribēju pierādīt, ka prieksŗocības, kas piemīt audzināšanai mājās, ir jāatdarina arī sabiedriskajai audzināšanai, un ka sabiedriskā audzināšana iegūst patiesu vērtību tikai tad, ka tā atdarina audzināšanu mājās.
p. 93. Audzināšana ir uzskatāma par labu, ja audzinātāja redzīgā acs dzīvojamā istabā katru dienu un katru stundu var noasīt no bērna mutes, viņa pieres un viņa acīm visas bērna dvēseles stāvokļa izmaiņas. Arī audzinātāja spēkam ir jābūt tīram tēva spēkam, kas pildās ar dzīvīgumu, sagādājot bērnam mājas apstākļus.
p. 93. Cilvēks labpr't grib labo un arī bērns ir labajam atvērts. Bet bērns grib labo nevis tev, skolotāj un audzinātāj, viņš grib to sev pašam. Labais, pie kā tu gribi vest bērnu, nedrīkst būt tava garastāvokļa vai tavas aizraušanās iegriba un ideja, tam pašam par sevi ir jābūt labam un bērna acīm tas ir jāatzīst par labu. Lai bērns nonāktu līdz tam, ka viņš grib labo, viņam vajag just, ka viņa griba saskan ar viņa stāvokļa nepieciešamību un viņa patiesajām vajadzībām.
p. 93. Bērns grib visu to ko viņš dara aiz mīlestības. iņš grib visu to, kas sniedz viņam atzinību. Viņš grib visu to, kas viņā modina lielas cerības. Viņš grib vis uto, kas viņā rada spēku un kas viņam dod izjūtas, ka viņš kaut ko spēj.
p. 96. Bet nebija maz arī tādu bērnu, kas drīz ieraudzīja, ka viņi pie manis kaut ko iemācās un var par kaut ko kļūt. Viņi palika nelokāmi savā degsmē un pieķeršanās visam tāpat kā sākumā. Nepagāja ilgs laiks.... ka citi bērni, greizsirdības vadīti, mēģināja rādīt mānīgu pieķeršanos, ko viņi vispār nejuta. Tie, kuri no mums aizbēga, vienmēr bija vissliktākie un nespējīgākie.
p. 96. Es biju pārliecināts, ka bērni tika vilināti mājās tikai tad, kad bija iznīcināti viņus apsēdušie parazīti un kad viņi bija atbrīvoti no saviem kankariem. Daudzi manā namā ieradās ar konkrētu nodomu, viņi gribēja, lai kļūtu tīri, lai tiktu apģērbti un lai tad atkal viņi varētu iet.
p. 97. Gan mācībām, gan dzīvei iestādē - abiem tiem nevajadzēja vis paklausīt kādam priekšā noliktam plānam, bet tiem vajadzēja izrietēt no manām un bērnu attieksmēm. .. mācībām un dzīvei mūsu iestādē vajadzēja kļūt par mūsu pašas iestādes augstākā gara produktu, tam vajadzēja izrietēt no bērnu sabiedriskaš uzmanības un darbības un viņu pašu vajadzībām. .. Nebija iespējams padarīt cēlāku viņu iekšējo pasauli ar ārējas kārtības spaidu palīdzību vai arī ar likumu un priekšrakstu sprediķošanu: ar to es bērnus būtu tikai attālinājis no sevis viņu pamestības un nesavaldības noskaņojumā, un viņu dabas mežonīgais spēks tieši vērstos pret maniem audzināšanas nolūkiem. Man vispirms daudz svarīgāk bija atmodināt viņu iekšējo pasauli, atdzīvināt un ierosināt viņos tiesisku un tikumisku dvēseles noskaņu, a rto padarot viņus darbīgus ārpasaulē, uzmanīgus, gribošus un paklausīgus. Man vajadzēja veidot uz Jēzus Kristus cēlā principa: padariet vispirms tīru iekšieni, lai tādējādi kļūtu tīrs arī ārējais.
p.97. Iestādei vajadzēja sakust kopā lielas saimniecības garā.
p. 97. Manu rīcību vadīja princips: vispirms dari savu bērnu sirdis plašas un liec saprast viņu sajūtām un darbība imīlestību un labdarību tādējādi, ka tu apmierini viņu ikdienas vajadzības. Tad mīlestība viņu dvēselē iegūs pamatu un nostiprināsies. Tad pieradini viņus pie daudzām prasmēm, lai viņi var šo labvēlību droši un pamatīgi pārvērst darbos sabiedrībā. Un tikai beigās nāc ar bīstamā labo un ļauno zīmi, tas nozīmē, ar vārdu. Saisti vārdus ar ikdienas notikumiem mājās un tās apkārtnē un rūpējies pats par to, ka vārdi balstās uz šo pamatu.
p. 98. Bet taupi vārdus; ja tev būs vai visa nakts jāpavada pārdomās, kā tu divos vārdos vari pateikt to, ko citi cilvēki izsaka divdesmit vārdos, tad tev par bezmiegā pavadīto nakti nav jāsēro.
p.98. Es bieži viņiem aprakstīju klusas, mierīgas, ar dienišķo maizi nodrošinātas mājas, kas par tādām kļuvušas ar gudrības un čakluma palīdzību, un tādēļ tās var palīdzēt un dot padomu nezinošajiem, neaudzinātajiem un nelaimīgajiem cilvēkiem. Es jau pirmajos mēnešos jautāju pašiem jūtu bagātakajiem, kas viņi pieglaudās man: Vai tu labprāt negribētu dzīvot tāpat kā es nabagu un nelaimīgu cilvēku viņu un audzināt viņus par izglītotiem cilvēkiem?
p. 99. Es pievērsu uzmanību tam, lai bērnos jau dzīvotu katra teikuma stiprās jūtas pirms es par šo teikumu runāju. Es uzskatīju par ļaunumu ļaut bērniem runāt par lietām, kuras viņi nezina, ko tas nozīmē. Ar šīm jūtām es tad savienoju sevis pārvarēšanas vingrinājumus, lai jūtas parādītos darbos un vadītu uz kādu noteiktu dzīves līeni. Arī disciplīnai bija jāizaug pamazām no patiesajām vajadzībām.
p. 99. Miers un klusums, ko es pieprasīju, kad es mācīju un biju līdzās, man bija kā svarīgs audzināšanas līdzeklis, tāpat kā tāds bija arī prasība pēc noteiktas sēdēšanas kārtības ievērošanas.
p.100. Pieredze man mācīja, ka pieradināšana pie tikumiskās dzīves ārējās izpausmes sniedz nesalīdzināmi lielāku tikumisko prasmju un iemaņu izglītošanu nekā visas mācības un sprediķi, kas tiek lasīti, neizglītojot šīs prasmes.
p. 100. Pedagoģijas princips, kas ada bērna bra sirdi un garu tikai ar vārdiem, atsakoties no jebkura fiziska soda, ir droši īstenojams ar laimīgiem bērniem un laimīgos apstākļos. .. Man bija dažāda vecuma bērni, viņiem nāca līdzi iesaknojušies ļauni paradumi, un tādēļ man bija vajadzīgs vienkāršs līdzeklis, lai viņus ātri un droši varētu ietekmēt un mērķi sasniegt ar visiem. .. Fiziskais sods bija neizbēgams, Bailes pazaudēt bērna uzticību ir pavisam nepamatotas. Ne jau atsevišķa rīcība, bet tava paša dvēseles stāvoklis un būtība nosaka bērna dvēseles noskaņojumu un viņa domāšanas veidu.
p. 101. Bet vecāki, draugi, pedagogi un apmeklētāji mani nesaprata. .. man pietika, ka bērni mani saprata. Tādēļ es vienmēr centos, lai viņi varētu saprast, ka es rīkojos tieši tā un nevis savādāk.
p.101. Viņa tikumiskā elementārizglītība aptver trīs sekojošus viedokļus: ar skaidrām jūtām tikumiskas dvēseles noskaņas radīšana; tikumiskie vingrinājumi labā un taisnīgā izpratnē, pārvarot sevi un sasprindzinot sevi, un beidzot, tikumiskās izpratnes veidošana, savstarpēji salīdzinot un pārdomājot savas tiesiskās un tikumiskās attieksmes, kādās dzīvo paši bērni. (ietver apkārtnotiekošo situāciju analizēšanu, pārrunāšanu, kopēja risinājuma meklēšanu).
p. 102. .. bērni no visas sirds lūdzās nesaudzēt viņus, ja viņi darot ļaunu. .. Bērnu brīvais skatiens, viņu eņģeļu acis man bija liels dzīves baudījums. Es necietu aarī nepatikā sarauktas pieres un ar savām rokām līdzināju rievas pierē. Tad bērni smējās un brīdināja viens otru neraukt pieres.
p. 103. Pasaulē cilvēks mācās tikai aiz savas pārliecības vai trūkuma. Trūkums un pat nabadzība rada daudz laba. Tie simtkārt liek mums vērsties pie saprāta, kad mēs vēlamies kļūt nesaprātīgi.
.. Savas pamācības vienmēr saistīju ar viņu pašu pieredzi un ar juteklisku pieredzi parādīju viņiem ārējo samaitātību, ko izraisa mūsu kļūdas, bet es parādīju arī labā sekas.
p. 105. Zināšanu īstā priekšrocība cilvēkam pastāv stipros pamatos, uz kuriem tā balstās. Cilvēkam, kas daudz ina, ir nājonāk līdz sevis paša vienotībai daudz ātrāk un apzinātāk nekā citiem, viņam ir jānonāk ar visu audzināšanas mākslu līdz viņa zināšanu saskaņotai ar viņa dzīves apstākļiem un līdz visu viņa dvēsekes spēku harmoniskai attīstībai. Ja tas nenotiek, tad zināšanas viņā pašā kļūst par malduguni, kas sagrauj viņa iekšējo pasauli. šīs maldugunis laupa viņa arī ārēji tās būtiskās dzīves baudas, kas ir iespējamas arī neattīstītajam un visparastākajam cilvēkam, ar viņu vada vienkāršs, taisns un sevī paša dusošs prāts.
p.105. Īstenībā es mācīšanos gribēju apvienot ar darbu. Es gribēju sakausēt mācību iestādi ar industriālu iestādi. Es to nevarēju īstenot, jo man trūka darbinieku, pasūtījumu un nepieciešamo mašīnu.
p. 106. Principi: jebkurš darbs jāveic līdz galam, līdz pilnībai; neko no apgūtā nedrīkst darīt sliktāk vai aizmirst; apgūto bērns var mācīt citiem, kuri vēl nav apguvuši; atrast palīgus un līdzstrādniekus starp saviem bērniem;
p. 107. Tāpat kā māte fiziskajā skatījumā ir pirmā sava bērna barotāja, tāpat viņai pēc Dieva plāna ir jākļūst arī par bērna pirmo garīgo barotāju.
.. Cilvēki sapratīs arī to, ka elementārā mācīšanās attiecībā uz laiku, spēka patēriņu un palīglīdzekļiem var tikt saskaņota ar mājas vajadzībām tādā veidā, ka vecāki visur rūpēsies par to, lai šo mācīšanos vai nu varētu veikt, vai arī uzdot to veikt kādam no mājiniekiem, un tas kļūs iespējams un vieglāks ar mācību metodes vienkāršošanu un ar pilnīgi izglītotu cilvēku skaita pieaugšanu. .. Tā atmiņa, kas kombinē grūtus darbus, atdzīvina fantāziju. Atmiņa, kas izseko skaitļu rindām, saista garu ar to iekšējām sakarībām. Atmiņa, kas ielāgo daudz aptverošas patiesības, sagatavo garu vienkāršā un daudz aptverošā uzmanībai. Atmiņa, kas ietver dziedāšanu un dziesmas, dvēselē attīsta harmonijas un augstu jūtu sajūtas.
p.112. Katrai mātei rastos dvēseli pacilājošas jūtas, kad viņa pati sev palīdzētu, ļaujot tikko pilngadību sasniegušiem bērniem nodarboties ar vēl nepilngadīgiem, vienlaicīgi sagatavojot un izglītojot viņus tām darbībām, veiklumam, mīlestībai un pat spēkam un izveicībai, kas viņiem būs nepieciešama nākotnē.
p.115. prāta un sirds izglītošanai nav viens un tas pats svars. .. Intelektuālo izglītības līdzekļu pakļaušana tikumiskajiem ir audzināšanas pēdējā mērķa atzīšanas sekas. .. šīs jūtas neattīstās ar mūsu gara spēku domājot, bet tās attīstās ar mūsu sirds spēku mīlot.
p. 117. Pirmais elementārās sirds izglītības princips ir: tā savā būtībā ir patstāvīga, bet pakļaujas tiem pašiem likumiem, kuriem tikumiskā prāta izglītība. tās formas ir pilnīgākajā harmonijā ar intelektuālās elementārizglītības formām, nekonkrētām, nerealizējamām un bez sekām; bez harmonijas nav iedomājama sirds elementārizglītība.
p.118. Izglītība savu svētīgo darbu nesāk ar mācību par tikumisko un reliģisko patiesību, bet gan ar rūpīgu tikumiskās un reliģiskās uztveres attīstīšanu, un tā redz, ka izglītība kļūt dievbijīgam ir pirms mācības par Dieva cildināšanas priekšmetiem kā par secību neatkarību no cilvēka gribas; kas kā mūsu dabas mūžīgs princips ir Dieva paša dots.
p.120 Cilvēkam, kuru mīlestība ir darījusi cēlu, cilvēce un daba ir viņa mīlestības uzdevums. Elementārizglītības mērķis ir cilvēka dabas pacelšana līdz mīlestības spēkam. Tādēļ īsta elementārizglītība ir sastopama tikai tur, kur visi tās līdzekļi ir ciešā saskaņā, lai sasniegtu šo mērķi.
p. 121. Būdams mīlestībā pilnīgots (bērns - mana piezīme) viņš grib mīlēt vairāk; lai mīlētu vairāk, ir jātic vairāk. Viņš tagad tic tam, kam tic viņa māte; tātad bērns nonāk arī līdz tam, ka bērns mīl to, ko mīl māte, un tic tam, kam tic viņa māte.
p. 123 (mans - elementārizglītība) prasa nevainīgumu, dievbijību, harmoniju, mājas izpratni, tā itin visur prasa pacelties pāri pasaulīgajam prātam, pāri tās šķietamajiem augstumiem un tās tumšo bezdibeņu maldu ceļiem.
Komentāri
Ierakstīt komentāru