Kā var gribēt strādāt?


Precizēšu: Kā var gribēt strādāt par skolotāju?


Šāds jautājums radās dienā pēc valsts svētku garajām brīvdienām, kad pēc nekurienē pazudušās rīta daļas (tāda ir sajūta, kad dienas sākumā sāc stundas un beidz jau pusdienlaikā, kad ievelc elpu, lai turpinātu otru, trešo dienas daļu). Pat negribot reizēm sanāk paskatīties pa logu, šoreiz kaimiņmājas dūmi no grilla tā vien aicināja, skatīties, kas tur notiek ne tikai mani, bet vispirms jau bērnus... un es kā skolotāja sekoju. Vēl viens metaforisks, šodienas realitātei atbilstoša frāze: skolotājs seko skolēnam. Kā? Dažādi? Skolotājs pēc skolēna parasti iemācās lietot viedās tehnoloģijas, pēc skolēna nonāk no punkta A līdz punktam B, jo skolēns ir ātrāks. Kur tas ir tas skolotāja uzdevums? Kā palīdzēt, ko palīdzēt tam skolēnam? 
Nav viegli to saprast - vēl viens iemesls, kāpēc reizēm rokas drīzāk nolaižas un virsū mācas domas par darba maiņu. Bet jo īpaši tas notiek dienās, kad aiz loga kāds nesteidzīgi dedzina nevajadzīgos papīrus (ļāujot tev baltā skaudībā grozīties aiz loga, nedomājot, kādu stundu māca tiem 600 skolēniem, kas aiz sētas mācās tajā laikā), pa radio runā jaunā izglītības ministre, žurnālisti un aktīvi diskutē par skolotāja atalgojumu. Ko tur liegties - tas jau arī īpaši neiedvesmo doties uz skolu, bet jo īpaši, kad publiski medijā norāda, ka tas ir zems :). Pati kā skolotāja saprotu un jūtu, ka mans atalgojums nav liels, bet nedzīvoju izolēti, redzu, ka ne tikai manas profesijas pārstāvjiem šis atalgoums ir zems. 

Varbūt tāpēc vēl vairāk par atalgojumu mani uztrauc vide un kvalitāte izglītības telpā. Nez kāpēc mani rada šaubas un jautājums par to, vai tiešām tikai algas jautājums ir atslēga kvalitatīvai izglītībai? Domāju par tādu skolotāju, kas gadiem jau strādā skolā un ir patiesi izpratis, kādas metodes izmantot, lai sasniegtu kārtējo no aktuālajiem mācību mērķiem. Ko viņam nozīmēs algas paaugstinājums? Sen gribētu remontu mājās, jaunas kurpes, lai būtu vizuāli pievilcīgāks savu audzēkņu piriekšā, veselīgāku maltīti, lai vairāk var smaidīt audzēkņiem, jaunu grāmatu vai plakātu skolā pie sienas, no kā (lieki teikt) lielākie ieguvēju atkal būs skolēni. šādā situācijā pat neredzu, kāpēc tikai skolotāji cīnās par algas paaugstināšanu. Vai tad tikai skolotājiem ir vajadzīga izglītota nākamā paaudze? Utopiski domāju, kad runās par to, ka skolotājam nepieciešamas jogas nodarbības vai biodeja, smieklu terapijas vai kas tml.? 

Savā laikā nedaudz esmu studējusi demokrātiskas valsts pārvaldes teorijas un nosacījumus, likumsaksarības, apzinos iespējamās atbildes uz nupat minēto jautājumu. Bet šīs zināšanas liek domāt arī par skolotāju kvalitātes jautājumu. Arī pašai esot skolā tikai pāris mēnešus (šajā mirklī noteikti esmu subjketīva, jo savu spriedumu balstu uz savas skolas pieredzi) redzu kāda ir/nav skolotāja vēlme, metodes, mērķi, dienas ritms u.c. nosacījumi, kas summējas kopējā kvalitātē. 

Arvien daudzi jaunieši izvēlas vismaz kādu laiku studēt ārpus Latvijas.... un viens no iemesliem ir kvalitāte, attieksme (varbūt pat precīzāk šajā situācijā). Arī pati, domājot par tālākām studijām, skatos ārvalstu augstskolu virzienā tieši ar šādu argumentu: Kamēr man Latvijā pasaka, ka vajag struktūru, bet neiedod instrumentus, kā pie tās tikt, ārvalstīs piedzīvotajā pieredzē ar baltu skaudību vēroju, kā tas tiek pa gabaliņam dots studentam. Tāpat arī nupat kārtējā pozitīvā atgriešanās pieredze žurnālā IR, piemin šo faktu: "Atšķirība studiju norisē Latvijā un Ķīnā? «Tur pasniedzējs nevar reizi nedēļā paskatīties studentu darbus un pateikt: sūds! Pasniedzējs personiski ir atbildīgs par to, lai katram studentam ir labs rezultāts - tev jāpierāda, ka tiešām esi tā vērts, lai skola tevi algotu." (http://www.ir.lv/2014/11/19/absoluta-laime-no-neka? Anda Burve-Rozīte 19.novembris 2014 12:06)
 Katram ir savs, vairāk vai mazāk atšķirīgs stāsts, bet ir tendences, kas ir līdzīgas. Jau gadiem runā par algu jautājumu, un  kvalitātes celšanu, bet tas skan un izskatās kā  liels burbulis, kura saturs nav skaidrs un pārliecinošs. Ir daļa skolotāju, kam tas ir skaidrs, kas jau panākuši skolēnus un prasmīgi virza tos, bet kas notiek ar vairumu skolotāju? Kāda ir izpratne par kvalitatīvu izglītību? 

Es zinu, ka man arī vēl daudz baltie plankumi jaaizkrāso, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, turklāt tas allaž būs aktuāls, jo izglītības sistēma jau ir process nevis statiska parādība, kuru vienu reizi izveido un palaiž, lai darbojas. Tādējādi pagaidām noslēgumā izvēlēšos U.Tīrona minēto (vairāk gan Putina politikas kontekstā, bet katram ir brīvība interpretēt un piesaistīt savam): "Sapratne nerēķinās ar cilvēku, un, ja cilvēkamērķis ir palikt dzīvam, tad viņam nākas paļauties uz intuīciju un racionāliem argu­­men­tiem, saprašanu atstājot filozofiem." 

Komentāri