Misijas mācības (principā jebkurš pasākums) rosina tikt pie kādas apziņas, turklāt regulāri ir iespēja to pierakstīt. Cik jauki, reizēm ir tīri prieks atziņas kaut kur no jauna jau piemirstas atrast, vēl lielāks prieks, ja ir arī laiks tās izlasīt, un principā utopija, kas reizēm varbūt tomēr ir arī realitāte, ja par to vari padomāt un, nepieciešamības gadījumā, ieviest (pārbaudīt) savā ikdienā.
Tā kā lapiņas reizēm ir jāatdod, tad pieķēru pie domas, ka īsti godīgi man tas nešķiet un radu risinājumu.
Savukārt, otra atziņa, kuru vēl tīri labi atceros, jo tiešām izdzīvoju, un sajūtas priecē aizvien ir, ka skolas stratēģisko (jo īpaši stratēģisko) lēmumu pieņemšanā, stratēģijas gaitas, realizācijā noteikti jāiesaistās arī cilvēkiem ārpus skolas (laikam jau tieši vecāki ir tā labākā mērķauditorija). Pirmo reizi tik spilgti uz 'savas ādas' izjutu, cik tas var būt inovatīvi, cik ļoti mani tas iepriecina, ka cik daudz gaišāks vēršas skats uz skolu, cik ļoti laika gaitā 'nozombēts' savā ikdienā tiek skolotājs.
Protams, ka var iebilst: "Viss atkarīgs, kādi vecāki, " uz ko noteikti varētu atbildēt, ka arī skolotāji ir dažādi (vismaz sākotnēji). Un varbūt tiešām skolotājam pēc noteikta skolā nostrādāta laika perioda vajadzētu pastradāt citu darbu, lai izbēgtu šādas 'zombēšanas'.




Komentāri
Ierakstīt komentāru