Septītais septembris ir pirmā diena Briselē, kad atskrējusi dušā pie sevis prātoju, kā pateikt skaista diena franciski? Pēc mirkļa vakariņās savārījusi gnochi ar pesto (ja būtu uzvārījusi visu paku, mierīgi apēstu... šos tāpat kā griķus varu ēst un ēst) un svaigu rukolu, sarkanvīna glāzi, turpinu par to prātot. Google saka -magnifique journée. Man pašai šķiet, ka es pat varu izrunāt; visdrīzāk pašapmāns, bet kuru tas uztrauc, jo man šodien tiešām ir skaista diena. Es no skolas atnācu nogurusi, bet ne pārgurusi, es smaidu, jo beidzot esmu atradusi struktūru savu trīs klašu apvienotam gada tematiskajam plānam pa visiem pieciem mācību priekšmetiem (nu labi vēl ir ētika un sports, bet pagaidām izliekos, ka to saturs uz mani īsti neattiecas).
šodien ir arī pirmā reize, kad skrienot noķēru kaifu un necīnījos ar padošanos kārtējā uzkalna priekšā.... šķita, ka būtu pat varējusi skriet vēl, bet vakariņas un matemātikas saturs latviešu valodā mani šovakar vēl gaida.
Briselē ir daudz parku, es pāris kilometru rādiusā pārdienās izvēlos starp trim, kur skriet... vienu attālāku vēl neesmu izmēģinājusi. Jā, es dzīvoju foršā pilsētas daļā, tas tiesa. Starp gandrīz 100 gadus vecām tipiskām trīsstāvu mājām, te ir arī pa kādai jaunākai daudzdzīvokļu mājai, kas gan vairāk par 6 stāvu augstumu neizlec no kopējās ainavas; te ir arī šķērsielas ar greznākām un kuplākām privātmājām, kur visādi lodziņi un jumta tornīši rotā tās... no ietves tās šķir arī neliela zaļā zona, kas parasti ir iežogota gan ar sētu, gan zaļo dzīvžogu. puķudobēs te skaisti zied rozes, kas gan diži nesmaržo un visādi bitēm draudzīgi augi. Te noteikti neaizraujas ar pedantisku ravēšanu (jā, tāpat kā saulespuķu koku augstumā, te mēdz būt arī balandas manā augumā un mazās, asās nātrītes ....līdzās kāršrozēm, pīpenēm līdzīgām puķēm, lavandām un citiem zaļumiem. Man jau patīk... tāda dabas pieskaņa... un zināma nekārtība palīdz. Arī parkos ir līdzīgi: daudzi smilšu celiņi no vasaras lietiem izskaloti un mazie grāvīši vāc agrīnās rudens lapas, asfaltēto celiņu malas skrējēju nomītas, šur tur ap krūmu un koku puduriem vienkāršas koku sētiņas (atgādina upes krastā salasītus izskalotus zarus, kas ar drāti sastiprināti kopā.... un tā visu pilsētā, izņemot karaliskos dārzus). Kad aizdomājos, kā šejienes ļaudīm izdodas tik mierīgi un laimīgi dzīvot, kaut redzi, ka nav jau viss perfekti. Pieņēmu hipotēzi, ka viņi vienkārši ir iemācījusies koncentrēties uz to, kas ir un priecāties par to, nevis redzēt un raizēties par to, kas nav. Man šķiet, ka tā ir laba iezīme. Redzēs, ko par to teikšu vēlāk!
Pati par sevi nobrīnos, cik ļoti man te dabas nemaz nepietrūkst..... vienīgi peldēšanās. tas gan.... visi parku ūdeņi ir brūni un laikam jau vienīgā vieta, kur peldēties šajā pilsētā ir baseins. Kas gan (kāda sagadīšanās!) atkal jau ir kilometra attālumā no mājām. šobrīd peldēšanu esmu atlikusi uz lietus sezonu, un skrienu krustu šķērsu pa parkiem, kamēr saule spīd.
Komentāri
Ierakstīt komentāru